Tad mēs dabūjām pamatīgi rauties. Tas prasa naudu, bet mums, lai iesāktu, nebija ne centa pie dvēseles. Jūs jau zināt, jāuzbūvē māja un kūts, jāiegādājas zirgi, arkli un viss pārējais. Sieva divus gadus nostrādāja par skolotāju. Tad piedzima puika. Taču mēs bijām panākuši savu. Jums vajadzētu redzēt, kādus kokus mēs iestādījām, simt akru, tagad tie jau pavisam lieli. Bet tas viss prasīja izdevumus, un mēs pagarinājām hipotēku. Tāpēc arī es esmu te. Sieva nevarēja nākt līdzi bērnu un ābeju dēļ. Viņa ņemas tur, es, nākamais miljonārs, kaut nelabais mani parāvis, — te.
Karsons starojošām acīm paskatījās uz zaļo ūdeni aiz saulē dzirkstošā ledus ezera viņā krastā, vēlreiz palūkojās uz fotogrāfiju un nomurmināja:
— Tā tik ir sieviete! Vienmēr panāk savu. Viņa tikai negribēja mirt, kaut gan tad, kad aizgāja ganīt aitas, no viņas bija palikuši pāri kauli un āda un uguntiņa iekšā. O, tagad viņa ir tieva. Resna nebūs nekad. Bet otru tik tieviņu un skaistu sievieti man savu mūžu nav gadījies redzēt, un, kad es pāriešu mājās un ābeles sāks nest augļus, bet mazie sāks iet skolā, mēs abi brauksim uz Parīzi. Es neesmu sevišķi augstās domās par šo pilsētu, bet sieva ir kā uzburta uz to.
— Jā, te jūs atradīsiet zeltu, kas jums palīdzēs nokļūt Parīzē, — pārliecinoši sacīja Smouks. — Mums tikai jādabū tas rokā.