— Gan jau būs labi, — drošināja Smouks. — Es jau to vienreiz esmu darījis. Ļaujiet man iet pirmajam.
— Bet jūs esat par četrdesmit mārciņām smagāks nekā es, — mazais vīriņš iebilda. — Vēl drusku, un es saņemšos. Tā, esmu gatavs. — Un viņš vienā mirklī savaldīja uztraukumu. — Lai dzīvo Roga un mūsu āboli! — viņš sacīja, uzmanīgi un viegli izstiepdams vienu un pēc tam pievilkdams klāt otru kāju. Ļoti lēni un apdomīgi viņš nogāja divas trešdaļas ceļa. Tad apstājās, lai apskatītu ieplaku, kurai bija jātiek pāri un kuras dibenā rēgojās nesen izveidojusies plaisma. Smouks ieraudzīja, ka Karsons iesāņus palūkojas bezdibenī un sagrīļojas.
— Galvu augšā! — Smouks pavēloši uzkliedza. — Nu, uz priekšu!
Mazais cilvēciņš paklausīja un aizgāja līdz galam, vairs ne reizi nenodrebējis. Saulē atkususī plaismas pretējā mala bija slidena, bet ne stāva; Karsons aizkļuva līdz šaurajai dzegai, pagriezās un apsēdās.
— Tagad jūsu kārta! — viņš uzsauca. — Tikai neapstājieties un neskatieties uz leju. Tāpēc man gandrīz izgāja plāni. Tikai bez apstāšanās — tas ir viss. Kustieties žigli! Tilts ir pamatīgi sačākstējis.
Balansēdams ar kārti, Smouks sāka iet. Bija skaidrs, ka tilts tikko turas. Smouks juta, ka sniega masa zem kājām nodreb, mazliet sakustas un tad nodreb vēl stiprāk. Pēkšņi atskanēja spalgs brākšķis. Viņš saprata, ka aizmugurē kaut kas notiek.