Pietika paskatīties uz Karsoņa saspringto, izbīļa pilno seju. No apakšas nāca tikko saklausāma ūdens burbuļošana, un Smouks nevilšus paraudzījās mirgojošajā bezdibenī. Bet tūlīt arī pacēla acis, lai skatītos tikai uz priekšu. Nogājis divas trešdaļas ceļa, viņš atradās pie tās pašas ieplakas, kuras dibenā bija plaisma. Pēc asajām, saulē neapkusušajām malām varēja noprast, ka plaisma izveidojusies nesen. Smouks jau grasījās kāpt tai pāri, kad piepeši malas, nepārtraukti šņirkstot, sāka attālināties viena no otras. Viņš steigšus spēra platu soli, bet zābaks ar nodilušajām radzēm nenoturējās ieplakas pretējā malā. Smouks nokrita uz mutes un ieslīdēja spraugā; kājas ka­rājās virs bezdibeņa, krūtis balstījās uz spieķa, kuru viņš krītot bija pamanījies sagriezt šķērsām.

Vispirms Smouks sajuta nelabumu, tik stipri sāka dau­zīties sirds. «Kāpēc es nekrītu tālāk?» bija pirmā doma. Aiz muguras kaut kas brakšķēja, drebēja un pārvietojās, un Smouka spieķis vibrēja līdzi. No apakšas, no pašām ledāja dzīlēm nāca klusināta, dobja dārdoņa — tur lejā nobrukušie sniega blāķi bija sasnieguši aizas dibenu. Un tomēr tilts, palicis otrā galā bez balsta un vidū pārlūzis, turējās, kaut gan tā daļa, kurai Smouks bija ticis pāri, bija noslīgusi uz leju par divdesmit grādiem. Viņš redzēja Karsoņu, kas, uzrāpies uz klints dzegas un abām kājām atspēries kūstošajā sniegā, ātri tina nost no pleciem un pārtina uz rokas virvi.