Žilbinoši skaidri aptvēris, kas ir pareizi un kas ir aplami, viņš aklā izmisumā pārvilka ar naža asmeni pār virvi, ieraudzīja to pārtrūkstam, juta, ka slīd aizvien ātrāk ,,. krīt.. ,
Kas notika tālāk, Smouks vairs nesaprata. Samaņu viņš nezaudēja, bet viss notika pārāk strauji un pēkšņi. Viņš nevis līdz nāvei sasitās, bet tajā pašā mirklī ar kājām iekrita ūdenī, un viņam sejā iecirtās šļāce. Sākumā Smouks iedomājās, ka aiza nav tik dziļa, kā bija licies, un ka viņš laimīgi nonācis lejā. Bet drīz vien viņš saprata, ka ir maldījies. Aizas pretējā siena atradās desmit, divpadsmit pēdu no viņa. Smouks sēdēja baseinā, ko, pilot no izliekuma un stāvā strūklā tekot lejā no desmit pēdu augstuma, ledus izcilnī bija izdobis kušanas ūdens. Tajā vietā, kur viņš sēdēja, ūdens bija divas pēdas dziļš un sniedzās līdz malām. Smouks palūkojās pār malu: pa simtiem pēdu garās šaurās aizas dibenu aizlocījās putās sakulta straume.
— Vai dieviņ, ko jūs esat izdarījis! — šausmās iekliedzās Karsons.
— Paklausieties, — atsaucās Smouks, — esmu sveiks un vesels, tupu līdz kaklam ūdenī. Te ir arī mūsu maisi. Tūlīt apsēdīšos uz tiem.