— Klusu! Izmetiet to no prāta. Ja mēs, draugs, sāksim kustēties, tad tikai uz augšu. Es līpu klāt kā plāksteris. Es noturētos pat tad, ja te būtu divtik stāvāks. Vienai kājai jau esmu izkapājis palielu caurumu. Bet tagad esiet kluss un ļaujiet man strādāt.
Lēni vilkās minūtes. Smouks pievērsa visas domas smeldzošajām sāpēm pirkstā, kuram bija atlūzis ienadzis. «Vajadzēja šorīt nošķērēt,» viņš nodomāja. «Jau tad tas traucēja.» Un nosprieda: līdzko būs izkļuvis no aizas, tūliņ pat nogriezīs. Pēkšņi Smouks ieraudzīja .pirkstu u.n ienadzi pavisam citām acīm. Vēl kāda minūte, labākajā gadījumā pāris minūšu, un pirksts var pārvērsties par sakropļota līķa daļu aizas dibenā. Apzinādamies savas bailes, Smouks ienīda pats sevi. Nē, lāča gaļas ēdāji ir cita kaluma! Dusmās un pašnicinājumā viņš bija gatavs ar vienu vēzienu pārgriezt virvi. Taču bailes piespieda nolaist nazi, un Smouks, drebēdams un sviedriem noplūz- dams, atkal piekļāvās pie slidenās nogāzes. Viņš pūlējās iestāstīt sev, kāpēc dreb: viņš ir caurcaurēm izmireis, spiezdamies pie kūstošā ledus, — bet dvēseles dziļumos zināja, ka tas nav tiesa.
Smouks izdzirdēja kliedzienu, vaidu, un virve negaidot kļuva vaļīga. Viņš sāka slīdēt. Slīdēja ļoti, ļoti lēni. Virve gan savilkās, tomēr Smouks slīdēja tālāk. Karsons nevarēja viņu noturēt un slīdēja kopā ar viņu. Smouka izstieptā kāja sajuta tukšumu, un viņš zināja, ka tūlīt iegāzīsies bezdibenī. Zināja arī to, ka krizdams aizraus līdzi Karsoņu.