Sitka Cārlijs bija sasniedzis neiespējamo. Citi indiāņi sniega ceļa gudrību varbūt bija apguvuši ne sliktāk kā viņš; taču viņš vienīgais izprata baltā cilvēka gudrību, goda jūtas un likumus sniega ceļā. Tomēr šīs zināšanas viņš nebija ieguvis vienā dienā. Pirmatnējs saprāts vis­pārinājumus darina gausi, un tam vajag daudz faktu, ku­riem daudzkārt jāatkārtojas, lai pēdīgi rastos izpratne par tiem. Sitkam Cārlijam jau kopš bērnības bija pastāvīga saskare ar baltajiem, un, kļuvis par vīru, viņš izlēma saistīt savu likteni ar tiem, uz visiem laikiem aiziedams no savas cilts ļaudīm. Pat tad vēl, bijīgi atzīdams, gan­drīz vai godinādams balto cilvēku varu un daudz prāto­dams par to, viņš spēja vienīgi noģist tās noslēpumaino būtību — goda jūtas un likumus. Un tikai pēc daudzu gadu gaitā krātas pieredzes viņš pēdīgi bija ieguvis pil­nīgu izpratni. Būdams svešinieks baltajiem, viņš, reiz ko uzzinājis, zināja to labāk nekā baltie paši; būdams indi­ānis, viņš bija sasniedzis neiespējamo.

No visa tā bija izaugusi zināma nicināšana pret savas cilts ļaudīm — nicināšana, ko viņš gan bija paradis slēpt, bet šoreiz tā tomēr daudzvalodu lamu vārdu viesulī izgā­zās pār Kā-Cuktes un Gauliī galvām. Tie pieplakdami luncinājās viņa priekšā kā divi atņirgušies vilku suņi, pārāk gļēvi, lai lēktu pie rīkles, bet pārak radniecīgi vil­kiem, lai spētu slēpt savus ilkņus.