Viņi nebija nekādi skaistie radījumi. Sitka Čārlijs gan arī ne. Visi trīs iz­skatījās taisni atbaidoši. Miesas viņu sejās nebija; vaigu kaulus gandrīz viscaur sedza riebīgs kraupis, negantajā salā te saplaisājis, te apsaldēts, bet acīs zalgoja drūma kvēle, kādu iegruzdina izmisums un bads. Cilvēkiem, kas nonākuši tādā stāvoklī, aiz goda un likuma robežām, ne­drīkst uzticēties. Sitka Cārlijs to zināja un tāpēc pirms desmit dienām bija tos piespiedis pamest šautenes kopā ar pārējiem nometnes piederumiem. Viņa un vēl kapteiņa Epingvela šautene bija vienīgas, kas palikušas.

— Žigli, iekuriet ugunskuru! — viņš pavēlēja, izvilk­dams dārgo sērkociņu kārbiņu līdz ar nepieciešamajām sausas bērza tāss strēmelītēm.

Abi indiāņi īdzīgi ķērās pie darba, lasīdami nokaltušus žagarus un zarus. Viņi bija novārguši un bieži apstājās, lai atgūtu elpu, kas aizrāvās, kad vīri grīļodamies liecās lejup vai streipuļoja uz ugunskura vietu, un ceļgali viņiem sitās kopā kā kastaņetes. Pēc katra gājiena abi mirklīti atpūtās, jo bija slimi un līdz nāvei pārguruši. Brīžam viņu acīs iegula mēmu ciešanu panesīgā stoicisma iz­teiksme, bet tad atkal viņu es šķita laužamies uz āru ar savu mežonīgo saucienu: «Es, es, es gribu dzīvot!» — ar valdonīgo visas dzīvās radības saucienu.