Abi vīri paklausīja mierīgi, bez bailēm, jo cilvēka sirdi nomāc tikai nākamība, nevis tagadne.

—   Tev, Gauhī, ir sieva un bērni, un briežādu telts Cipeujanā. Kāds būtu tavs pēdējais novēlējums?

—   Atdod viņai tās mantas, kas ir manas pēc kapteiņa solījuma, — segas, krelles, tabaku un kasti, kura izdod dīvainas skaņas, līdzīgas baltā cilvēka valodai. Pasaki, ka es nomiru ceļa, tikai nesaki, kā.

—   Un tu, Kā-Cukte, kam nav ne sievas, ne bērnu?

—   Man ir māsa, Koširnas faktorijas tirgotāja sieva. Vīrs viņu sit, un viņa nav laimīga. Atdod viņai tās man­tas, kas ir manas pēc līguma, un pasaki, lai labāk iet at­pakaļ pie savējiem. Ja tev gadītos satikt šo vīru, tad —ja tu domā tāpat — labs darbs būtu viņu nosist. Viņš sit manu māsu, un viņa dzīvo vienās bailēs.

—  Vai esat mierā mirt pēc likuma?

—   Esam.

—   Tad ardievu, mani labie biedri! Lai jūs sēdētu sil­tās teltīs pie bagātīgi pildīta katla, pirms vēl diena būs galā.

Runadams viņš pacēla šauteni, un daudzkārtīga atbalss pāršķēla klusumu. Atbalss vēl nebija noklususi, kad tā­lumā atsaucās citu šauteņu balsis. Sitka Cārlijs satrū­kās. Tur taču sprakstēja vairāk nekā viens šāviens reizē, bet visā grupā bija vēl tikai viena šautene. Viņš pār­laida ašu skatienu vīriem, kas te tik mierīgi gulēja, ļauni pasmīnēja par sniega ceļa gudrību un steidzās uz priekšu, lai sastaptu ļaudis no Jukonas.