Pāri viņiem nolaidās sudrabaina sniegputekļu migla, maiga, glasaina, tīdama viņus baltās, mīkstās segās. Un viņu kājas būtu minušas vēl daudzas takas, ja vien liktenim neiepaticies atgainīt mākoņus sānis un noskaidrot debesis. Ja tas noticis kaut desmit minūtes vēlāk, viņi būtu glābti. Sitka Cārlijs, palūkojies atpakaļ, pamanīja ugunskura dūmu strūkliņu un visu saprata. Tad viņš paraudzījās uz priekšu — uz tiem, kas vēl nebija zaudējuši ticību, un uz misis Epingvelu.
— Tātad, mani labie biedri, jūs atkal aizmirsāt, ka esat vīri? Labi. Pat ļoti labi. Būs mazāk vēderu, ko barot.
Runādams Sitka Carlijs atkal aizsēja miltu maišeli un ar siksnu piestiprināja šo saini pie ta, ko pats bija nesis uz muguras. Viņš ar kāju spardīja Džo tik ilgi, līdz sāpes izlauzās cauri nabaga puiša svētlaimīgajai neapziņai un lika tam streipuliski pieslieties kājās. Tad viņš uzbīdīja Džo uz takas un lika doties tālāk. Abi indiāņi mēģināja aizlavīties projām.
— Paliec, Gauhī! Un tu arī, Kā-Cukte! Vai tad milti devuši jusu kājām tādu spēku, ka tās spētu izbēgt no ātrspārnotā svina? Nedomājiet apmānīt likumu. Esiet vīri jel pēdējo reizi un priecājieties, ka mirsiet ar pilniem vēderiem. Nāciet, stājieties te, ar muguru pret baļķiem, plecu pie pleca! Žiglāk!