—   Viss sagatavots, mis Velza, bet diemžēl nevienu no kuģa laivām mēs nevaram dot.

Frona Velza žigli pietrūkās kājās un piegāja pie vecākā virsnieka.

—  Mēs esam ļoti aizņemti, — tas paskaidroja, — un zelta meklētāji visā visumā ir nejēdzīga krava …

—   Saprotu, — viņa to pārtrauca, — un es arī uzvedos ļoti nejēdzīgi. Man tiešām žēl, ka sagādāju jums tādus rūpestus, bet… bet… — Viņa aši apgriezās un norādīja uz krastu. — Vai redzat to lielo baļķu māju? Starp priežu skupsnu un upi? Tur es esmu piedzimusi.

—   Tādā gadījumā es arī laikam gan būtu ļoti stei­dzies, — virsnieks līdzjūtīgi nomurmināja, vadīdams sie­vieti cauri drūzmai uz klāja.

Ikviens te maisījās kādam citam pa kājām, un nebija neviena, kas pilnā rīklē par to neprotestētu. Kāds tūkstotis zelta meklētāju reizē brēca, lai viņu mantību tūdaļ uz vietas nogādā krastā. Visas lūkas bija līdz kājai vaļā, un griezīgi čīkstošas vinčas no tilpņu dzīlēm juku jukām rāva augšup dažādas mantas. Tvaikonim gar abiem bortiem rindojās platdibenes, kurās šo kravu sagāza, un visās lai­vās ļaužu pūlis ņēmās vaiga sviedros, tvarstīdams lejup slīdošās troses un valstīdams saiņus un kastes uz visām pusēm, jo katrs trakā steigā meklēja savējo.