Citi, pār kuģa reliņu pārkārušies, bagāžas kvītis vicinādami, klaigāja uz tiem, kas strādāja laivās. Dažbrīd divi vai trīs cilvēki visi reizē atzina kādu priekšmetu par savējo, un tad gāja vaļā kautiņš. Ar «diviem apļiem» vai «apli un punktu» apzīmogotie saiņi bija nebeidzamu ķīviņu objekts, jo kat­ram rokas zāģītim tūdaļ atradās ducis īpašnieku.

—   Kuģa ekonoms zvērē, ka palikšot traks, — vecākais virsnieks stāstīja, palīdzēdams Fronai Velzai pa trapu no­kāpt uz laipām, — bet bagāžas izsniedzēji nodeva visu kravu pasažieriem un atteicās strādāt. Tomēr mums vēl neiet tik traki kā «Betlēmes Zvaigznei», — viņš apgal­voja, norādīdams uz tvaikoni, kas bija noenkurojies kādu cetur-tdaļjūdzi tālāk. — Pusei tā pasažieru ir līdzi nastu nesēji zirgi, ar ko nokļūt Sk'agvejā un Baltajā Aizā, bet otra puse tiek novirzīta uz Čilkutu. Tāpēc tie ir sadumpo­jušies un tur tagad visi darbi pārtraukti.

Ēi tu! — viņš uzsauca, ar roku pamādams barkasam «Vaithols», kas rāmi šūpojās viļņos ārpus trokšņaino laivu vērdzes.

Sīkais barkasiņš drosmīgi tuvojās milzīgai velkoņa bar­žai, grasīdamies to apbraukt, taču laivinieks pagriezienā sparīgi ietriecās baržas priekšgalā un, tikko viņš bija at­kal atstūmies, kā par nelaimi, nemākulīgi iegrūda aira galu pārāk dziļi ūdenī. Laiva apsviedās ap savu asi un apstājās.