Viens no indiāņiem pagājās sānis un sāka raisīt nost no pleciem saiņu nesamās siksnas. Jau­nulis jau svārstījās, bet tieši tad, kad viņš bija gatavs pie­kāpties, nesēji paaugstināja cenu uz četrdesmit pieciem centiem. Jaunulis vārgi pasmaidīja un tik vien jaudāja kā pamāt ar galvu par zīmi, ka padodas. Te grupai pienāca klāt kāds cits indiānis un sāka kaut ko klāstīt, satraukti čukstēdams. Indiāņi priecīgi ieklaigājās, un, pirms vēl jaunulis bija apjēdzis, kas īsti notiek, nesēji bija nosvie­duši plecu siksnas un aizgāja, pa ceļam stāstīdami uz visām pusēm, ka transporta takse līdz Lindermana ezeram tagad esot piecdesmit centu.

Pēkšņi pūlis, kas drūzmējās veikala priekšā, acīm re­dzami saviļņojās. Cilvēki satraukti sačukstējās, un visu acis pievērsās trim vīriem, kas nāca lejup pa taku. Šī trijotne izskatā ne ar ko sevišķu neatšķīrās no citiem — apģērbs tiem bija diezgan trūcīgs, pat nodriskāts. Daudz­maz solīdākā apkaimē ciemata policists tos noteikti būtu aizturējis un ietupinājis par klaidonību.

—   Francūzis Luijs, — pačukstēja jaunulis, un šī vēsts izplatījās tālāk no mutes mutē.

—   Viņam Eldorado pieder vienkopus trīs rakšanas iecirkņi, — Fronai paskaidroja tās tuvākais kaimiņš. — Viņa bagātību vērtē vismaz uz desmit miljoniem.

Francūzis Luijs, kas soļoja gabaliņu pa priekšu saviem biedriem, itin nemaz neizskatījās pēc miljonāra. Kaut kur pa ceļam viņš bija nozaudējis cepuri un ap galvu šā tā apvaržājis apskrandušu kabatlakatu. Desmit miljonu īpaš­nieks pats stiepa savu bagāžu uz platajiem pleciem.