Katrs sainis bija savilkts ar nesamajām siksnām, jau sagatavots nesēja mugurai un bīstamajam pārgājienam pār Cilkutu. Frona piespraucās tuvāk. Viņu interesēja nesēju takse. Viņa atcerējās tās dienas, kad nejauši uzklīdis zelta mek- lētājs vai uzpircējs dabūja nesējus, kas ņēma sešus centus par saini, tātad simt divdesmit dolāru par tonnu.

Kāds jauniebraucējs, licis nosvērt savu bagāžu, pāršķir­stīja ceļvedi, meklēdams norādījumus par cenām.

—   Astoņus centus, — viņš teica indiāņiem.

Visi indiāņi nikni norēcās smieklos un reizē iebrēcās:

—   Cetidesmit centu!

Jaunulim seja izstiepās, un viņš samulsis blenza apkārt. Nejauši uztvēris Fronas acīs tādu kā līdzjūtības dzirksti, viņš sāka raudzīties meitenē. īstenībā viņš drudžaini ap­lēsa, cik izmaksās trīs tonnas smagas bagāžas transports, ja takse ir četrdesmit dolāru par simt mārciņām.

—   Divtūkstoš četrsimt dolāru par trīsdesmit jūdžu ceļu! — viņš izsaucās. — Ko lai es iesāku?

Frona paraustīja plecus

—   Maksājiet vien labāk tos četrdesmit centus, — viņa deva padomu, — citādi viņi tūdaļ mauks siksnas nost.

Jaunulis gan pateicās, tomēr padomam neklausīja un turpināja kaulēties.