Un tad Lielais Lācis pārnāca mājās pie Mazajiem Lācēniem, — viņa svinīgi stāstīja itin kā skolas uzdevumu. — Bet Mazie Lācēni bija ļoti izsalkuši. Un Lielais Lācis teica: «Atminiet, bērniņi, ko es jums sadabūju!» Viens Mazais Lācēns minēja ogas, otrs Mazais Lācēns minēja lasi, un vēl kāds Mazais Lācēns minēja āmriju. Bet Lielais Lācis pasmējās: «Hu! Hu!» — un teica: «Tas ir garšīgs, liels un trekns cilvēkbērns!»
Kamēr vīrietis klausījās, viņa sejā atspoguļojās atceres ausma, un, kad meitene bija beigusi, viņa acis samiedzās sīkās krunciņās un viņš iesmējās tādiem īpašiem, pavisam ' klusiem smiekliem.
— Jā, nudien es tak jūs atceros, — viņš sacīja, — bet sit mani vai nost, es nevaru pateikt, kas jūs tāda esat.
Frona norādīja ar pirkstu uz veikala vaļējām durvīm un bikli paraudzījās viņā.
— Nu es zinu, kas tu esi! — Viņš pakāpās atpakaļ un aplūkoja meiteni no galvas līdz kājām, bet tad viņa sejā
iezagās vilšanās izteiksme. — Nē, tas nav iespējams! Es bušu maldījies. Jūs tak nevarat būt dzīvojusi šitamā kroģelī. — Viņš pameta ar īkšķi uz veikala pusi.
Frona sparīgi māja ar galvu.
— Tad galu galā tu tomēr būsi tā pati? Tā mazā bā- renīte, no kuras zelta matiem es nezin cik reižu tiku pinkas izsukājis? Tā mazā spīganiņa, kas basām kājām un plikiem stilbiem skraidelēja te visapkārt?