— Jā, jā! — viņa līksmi apliecināja.
— Tas mazais velnēns, kas nospēra suņu pajūgu un pašā ziemas spelgonī aizbrauca pāri Pārejai paskatīties, kur viņpus kalniem zemei mala? Un tikai aiz tā iemesla, ka vecais Mets Makārtijs bija sastāstījis viņai brīnumu pasaciņas?
— Ai, Met, mīļais, vecais Met! Vai atceries, kā es gāju jūrā peldēt kopā ar sivašu meitenēm no indiāņu apmetnes?
— Un es vēl dabūju vilkt tevi aiz matiem laukā?
— Un pazaudēji vienu pavisam jaunu gumijas zābaku?
— Kā nu neatcerēšos! Tā bija gaužām traka un nepieļaujama blēņdarība! Bet tie zābaki tava tēva bodē man maksāja desmit dolārus!
— Bet tad tu devies projām, pāri Pārejai uz Iekšējiem novadiem, un mēs par tevi vairs nesaņēmām nekādas ziņas. Visi domāja, ka tu esot pagalam.
— Kā ne, to dienu es atceros labi. Tu vēl lēji asaras man pie krūts un neparko negribēji dot vecajam Metam buču uz šķiršanos. Bet beigu beigās nomutēji gan! — viņš uzvaras priekā iesaucās. — Kad apķēries, ka es no tiesas eju projām. Biji gan tu sīka drostaliņa!
— Man bija tikai astoņi gadi.
— Un divpadsmit gadu ir pagājuši. Divpadsmit gadus esmu pavadījis tur, Iekšējos novados, ne solīti ārpusē nespēris. Tev tagad vajadzētu būt divdesmit?
— Un esmu gandrīz tikpat gara kā tu, — Frona apstiprinādama piebilda.
— Glīta meiča esi izaugusi — smuidra, lunkana, un viss, kā nākas. — Viņš pārlaida tai kritisku skatienu. — Tikai drusku vairāk apaļuma nebūtu par ļaunu, tās ir manas domas.