Kālab gan ne? Tā taču ir Džeikoba Velza ticība! Meta Makārtija! Un to indiāņu zēnu, ar kuriem viņa savā laikā rotaļājusies! Un indiāņu meiteņu, kuras viņa vadījusi amazoņu kaujās! Un pat vilku suņu, kas skrēja aizjūgā, vilkdami viņu pār sniega klajiem! Tā ir veselīga, uz dzīves īstenību dibināta ticība, tā ir laba ticība, Frona domāja un jutās laimīga.

No birzs meiteni apsveica sarkankrūtīša skanīgā dzies­miņa, un viņa, atģidusies no domām, sāka ieklausīties austošajā dienā. Tālu mežā bungoja paipala, un vāverīte, noplanējusi žuburā tieši Fronai virs galvas, aizlēkāja tā­lāk no zara zarā, no koka kokā, visu laiku nemitīgi bār­damās. No skatieniem slēptās upes atskanēja rosīgo dē­kaiņu klaigas — tie jau bija izberzējuši miegu no acīm un posās ceļā, lai dotos Ziemeļpola virzienā.

Frona piecēlās, atsvieda matus pār pleciem un gluži neviļus sāka soļot pa taku, kas, vīdamās starp kokiem, veda uz virsaiša Džordža un Daijas cilts indiāņu apmetni. Mežā viņa sastapa zēnu, kura kailo, bronzaino dieva augumu sedza vienīgi gurnu apsējs. Zēns lasīja žagarus un pār bronzas krāsas plecu uzmeta viņai nīgru skatienu. Frona Daijas cilts valodā novēlēja zēnam labrītu, bet viņš papurināja galvu, aizvainojoši iesmējās un, pārtraucis darbu, saukāja viņai pakaļ bezkaunīgus vārdus. Frona ne­saprata zēna izturēšanos — tādas nebija seno laiku para­žas, tālab, satikusi Sitkas cilts indiāni, liela auguma puisi, kas viņā nikni pablenza, meitene muti vaļā nevēra.