Par savu uzvešanos viņa nekautrējās. Ilgi viņa bija maldījusies starp lielās pasau­les mežģiem un režģiem, netīrajiem zaimiem un nāvējoša­jām kaislībām, bet atgriezusies no turienes vienkārša, skaidra un nesalauzta. Tālab viņa jutās tik laimīga, te gulēdama un domās kavēdamās pie agrākajām dienām, kad pasaule vēl sākās un beidzās tepat pie apvāršņa un kad viņa bija braukusi pāri kalnu pārejai, lai paskatītos uz Bezdibeni aiz zemes malas.

Viņas bērnībā dzīve bija ārkārtīgi vienkārša, ar nedau­dzām, toties ļoti stingrām kārtulām. īsi un kodolīgi tās varētu definēt, kā Frona vēlākos gados kaut kur bija lasī­jusi, par «ticību pārtikai un segai». Pie šās ticības ir turē­jies viņas tēvs, Frona domāja, atminēdamās, cik labvēlīgi ļaužu lupas min tēva vārdu. So ticību bija mantojusi arī viņa, šo ticību viņa bija paņēmusi sev līdzi pāri Bezdibe­nim uz to pasauli, kurā cilvēki aizgājuši no vecajām pa­tiesībām un paši darina sev egoistiskas dogmas ar visiz­smalcinātākās kazuistikas palīdzību, un šo ticību viņa bija atvedusi atkal atpakaļ — vēl arvien tikpat svaigu, spirgtu un dzīvespriecīgu. Viņai bija cieša pārliecība, ka viss taču ir ļoti vienkārši, — kālab gan visiem nevarētu būt tāda pati ticība kā viņai — ticība pārtikai un segai? Ticība tā­liem ceļiem un mednieku apmetnēm? Ar šo ticību spēcīgi skaidras sirds cilvēki stājas pretī negaidītām briesmām un pat nāvei gan uz sauszemes, gan jūras.