Mēs alkstam skaistuma, kas neizgaistu,Lai dailes rozei vienmēr atdzimt spēks,Ja vītums skars reiz ziedakausu skaisto,Tās pēctece sev atmiņā to slēgs.Bet skaistumā tu savā apreibusiJau dodies, pašas liesmās sadegot,No pārpilnes uz melnā posta pusi,Kas klusu piezagties kā naidnieks protJa pašlaik esi zemes krāšņā rotaUn pavasara gaišo prieku paud,Tad zini — dīgstā iznīce jau dota,Sev, skopā, tādēļ laimi nenoskaud.Šo zemi pažēlo, jo nedrīkst, nedrīkst būt,Tās daļa skaistākā ja velti zūd.
II
WHEN FORTY WINTERS SHALL BESIEGE THY BROW
Kad četridesmit ziemas nāks un ies,Tev pierē ievelkot daudz dziļu rievu,Un jaunais goda svārks būs pārvērtiesPar skrandām, kuras uzlūko ar nievu,Un tad, ja vaicās: «Saki mums, kur mītTavs daiļums!» — atbildēt: «Te, acīs manāsTā atspulgu jūs varat saskatīt,» —Vai neliktos tev tukša lielīšanās?Bet kā tu lepotos, ja spētu teikt:«Lūk. pēcnieks, mana mūža jaunais gājumsTo veiks, ko pats vairs nepaguvu veikt.»Jo viņš būs tavas dailes turpinājums.
