Un, it kā atdzimis no domas tās,Tu versmi justu dzīslās stingstošās.
III
LOOK IN THY GLASS, AND TELL THE FACE THOU VIEWEST
Teic sejai spoguli: tā stunda klāt,Kad būs tev atkal atdzimt veidā jaunā,Ja dabu negribi tu maldinātVai atstāt sievas klusās ilgas kaunā!Jo kur ir viņa, kuras klēpis dīksPēc arāja kā druva neilgotos?Vai kur ir viņš tik liels, tik iedomīgs,Bez pēcnieka kas nāvei pretī dotos?Un, kā ar tavām acīm mātes acsRedz vēlreiz dzīves gaišo maija dienu,Tā bērnu logos ieraudzīsi patsPar spīti grumbām jaunību arvienu.Bet vientuļnieka skumjais liktenisIr tāds, ka mirstot mirst un zūd viņš viss.
IV
UNTHRIFTY LOVELINESS, WHY DOST THOU SPEND
Ak izšķērdīgā piemīlība, teic —Kam sev vien veltī savas dailes rotu?Mums daba nedod, tikai aizdot steidz;Visdevīgāk tā devīgajam dotu.Ak daiļais sīkstuli, kam izšķied tāTu dārgumus, ko nāktos veltēs brīvot!Bez peļņas augļojot tu izmētāTik lielas summas, tomēr nespēj dzīvot.Ja pats sev pārdosi, pats kaulēsies,Tad sevi apkrāpsi un apmuļķosi,Un, projām iet kad laiks tev piesteigsies,
