Un tomēr, kā spītēdama tam visam, viņas mēle kuļājās un trinās pa muti tik ilgi, kamēr rati iebrauca svaiņa, kazaka Cibuļa, nojumē. Ilgi nere­dzējušos svaiņu sastapšanās lika aizmirst nepatīkamo pie­dzīvojumu, novirzīja mūsu ceļinieku sarunas uz tirgus lietām, un tad, pēc garā brauciena, vajadzēja arī mazliet atpūsties.

Ai dievs kungs, tu mans žēlīgais!

kas viss gan tādā tirgū dabūjams! Riteņi, spieķi, darva, stikli, siksnas, sīpoli, visādi krāmi… tā ka, ja tev kaut vai trīsdesmit rubļu makā būtu, i tad tu visu tirgu nenopirksi.

No mazkrievu komēdijas.

Jūs, droši vien, būsiet kaut kur dzirdējuši patālu, šalcošu ūdens kritumu, kad visa apkārtne satraukta un dobias dūk­šanas pilna, un ap jums virmo kā viesulis brīnišķīgu, neskaidru skaņu chaoss. Vai nav tiesa, ka tādas pašas sajūtas jūs pārņem arī miestiņa gada tirgus viesulī, kad visa sapul­cējušos ļaužu drūzma pārvēršas vienā varenā milzenī, kas laukumā un pa šaurajām ielām kustas ar visu sava ķermeņa masu, kliedz, auro, dārd? Troksnis, lamas, māvieni, blējieni, zviedzieni — viss saplūst vienā bezveidīgā murdēšanā. Vērši, maisi, siens, čigāni, podi, sievas, audekli, cepures — viss spilgts, raibs, mistrots — kaudzēm jaucas un trinas acu priekšā. Visdažādāko balsu runas nogremdē viena otru, un neviens vārds nespēj glābties šais valodu plūdos, un skaidri nav sadzirdams neviens kliedziens.