Tikai roku saciršanās, derības noslēdzot, atbalsojas no visām malu malām. Tur lūst rati, džingst dzelzs, no vezuma mestie dēļi grauj kā pērkons, un apskurbusi galva nezina vairs, kur patvērumu rast. Mūsu atbraucējs zemnieks ar savu brūnacaino meitu jau labi sen mujās pa ļaužu drūzmu. Piestāja vienam vezumam, aptaustīja otru, apklaušinājās par cenām; bet pa to laiku viņa domas nerimdamas griezās ap desmit kviešu maisiem un veco ķēvi, ko bija atvedis pārdošanai. No meitas sejiņas varēja noskārst, ka viņai ne visai patika suinīties gar miltu un kviešu vezumiem. Labprātāk tā būtu tur, kur zem audekla nojumēm kairinādamas karājās sarkanas lentes, cakas, sprādzes, alvas un vara krustiņi un dukāti. Taču ari te viņa sastapa daudz aplūkojamu priekšmetu: viņu ārkārtīgi smīdināja, kad čigāns un zemnieks tik spēcīgi cirta viens otram plaukstā, ka abi iebļāvās aiz sāpēm; kad piedzēris žīds kādai sievai deva ķīseli [1] , kad sastrīdējušās uzpircējas līdzi lamu vārdiem apmētāja viena otru ar vēžiem; kad moskalis ar vienu roku glaudīja savu kazas bārzdeli, bet ar otru… Un, tad viņa pēkšņi manīja, ka kāds to parausta aiz izšūtās krekla piedurknes. Atskatījās — puisis baltajā svārkā, tas, ar spožajām acīm, stāvēja viņas priekšā. Visas dzīsliņas nodrebēja, un sirds tā sāka klauvēt, kā vēl nekad vislielākajos priekos, visdziļākajās bēdās nebija klauvējusi: tik brīnišķi, tik dīvaini tas likās, un pati nevarēja vairs saprast, kas ar viņu notiek.