Aizvēris acis, Pīters Vinns ērti atlaidās krēslā, lai pār­domātu, kā tuvākajā nākotnē izvērst kampaņu pret viņam naidīgo finansistu grupu. Galvenā iecere bija ienākusi viņam prātā pagājušajā naktī, un tagad viņš tīksminājās ar sīkākām, maznozīmīgākām detaļām. Pārņēmis vietējās bankas, divu universālveikalu un vairāku kokzāģētavu kontroli, viņš līdz ar to kontrolē arī kādu jaunu dzelzceļa atzarojumu, kuram gan nav nosaukuma, bet kurš, nokļu­vis viņa rokās, dos iespēju sagrābt vairāk galvenās maģis­trāles jūdžu, nekā iedzīts gulšņu naglu minētajā atzaro­jumā. Tas bija tik vienkārši, ka viņš gandrīz vai iesmē­jās, kad viņam uzausa šī doma. Nebija nekāds brīnums, ka viņa vecie viltīgie ienaidnieki palaiduši garām tādu izdevību.

Bibliotēkas durvis atvērās, un ienāca kalsns, tuvredzīgs pusmūža vīrietis ar brillēm. Rokās viņam bija atplēsta aploksne un vēstule. Tas bija Pītera Vinna sekretārs, kura pienākumos ietilpa sašķirot un izlasīt sava saimnieka pastu.

—  Šī vēstule atnāca ar rīta pastu, — viņš kā atvaino­damies iesāka un bikli ieķiķinājās. — Tas, protams, nav nekas svarīgs, bet man likās, ka jūs gribēsiet paskatīties.

—   Lasiet! — Pīters Vinns pavēlēja, neatvērdams acis.