Sekretārs nokāsējās.
— Datēta ar septiņpadsmito jūliju, bet bez adreses. Sanfrancisko zīmogs. Rakstījis galīgs analfabēts. Pareizrakstība šausmīga. Es lasu:
«Misteram Pīteram Virinām.
Ser, ar cieņu nosūtu jums balodi, tas maksā lielu naudu. Tas ir lū-lū …»
— Kas tas ir — lū-lū? — pārtrauca Pīters Vinns.
Sekretārs ieķiķinājās.
— Nezinu gan. Tas varētu nozīmēt kaut ko vispārāko … Lasu tālāk:
«Esiet tik laipns, piekraujiet to ar pāris tūkstošiem dolāru banknošu un palaidiet vaļā. Ja jūs to izdarīsiet, es jūs nekad vairs netraucēšu. Ja neizdarīsiet, nožēlosiet.»
Tas ir viss. Vēstule nav parakstīta. Es domāju, ka tā uzjautrinās jūs.
— Vai balodis jau atlidojis? — Pīters Vinns painteresējās.
— Vēl neesmu apjautājies.
— Tad pajautājiet.
Pēc piecām minūtēm sekretārs bija atpakaļ»
— Jā, ser, balodis atlidojis šorīt.
— Atnesiet to šurp.
Sekretāram gribējās domāt, ka tā ir āzēšana, bet Pīters Vinns, apskatījis balodi, sprieda citādi.
— Paskatieties uz to, — viņš teica, glāstīdams putnu, — Vai redzat, cik tam garš ķermenis un izstiepts kakls? īsts pasta balodis. Neko labāku man nav gadījies redzēt. Cik stipri spārni un muskuļi. Mūsu nepazīstamajam korespondentam taisnība: tas ir lū-lū. Ļoti negribas laist to vaļā.
Sekretārs atkal ieķiķinājās.