Balodis lidoja taisni uz Alamedas apgabala krasta pusi, un pie paša krasta Vinnu gaidīja jauns pārbaudījums. Viņš iekļuva gaisa bedrē. Viņš arī agrāk bija iekļuvis gaisa bedrēs, bet tik lielu kā šī viņam nebija gadījies redzēt. Viņš neizlaida no acīm balodim piesieto lenti un pēc šīs krāsainās auduma strēmeles noteica, cik daudz tuvojas zemei. Krītot viņam vēderā kņudēja, kā tolaik, kad viņš, zēns būdams, pirmo reizi bija braucis ar ātrgaitas liftu. Taču Vinns līdz ar citiem pilotēšanas noslēpurniem bija apguvis likumu, ka dažkārt, lai paceltos augstāk, vispirms ir jānolaižas zemāk, un, lai riskanti necīnītos par atbalstu, Vinns padevās smaguma spēkam. Nezaudēdams aukstasinību, viņš droši nospieda priekšējo horizontālo stūri, un monoplāns ar degunu pa priekšu gāzās tukšumā. Krītot tas šķēla gaisu kā naža asmens. Ātrums ik mirkli šaušalīgi pieauga. Tā viņš uzkrāja spēku, kam vajadzēja viņu glābt. Strauji parāvis uz augšu priekšējo un pakaļējo horizontālo stūri, viņš dažās sekundēs pacēlās blīvākos gaisa slāņos un izkļuva no bedres.
Apmēram piecsimt pēdu augstumā balodis pārlidoja pāri Berklijas pilsētai un tuvojās Kontrakostas pakalniem. Līdz ar putnu celdamies aizvien augstāk, jaunais Vinns saskatīja Kalifornijas universitātes, savas universitātes, pagalmu un ēkas.