Virs Kontrakostas pakalniem viņam atkal gandrīz vai atgadījās nelaime. Tagad balodis lidoja zemu, un tur, kur putnam ceļu aizšķērsoja eikaliptu birze, to pēkšņi pasvieda kādas simt pēdas augstāk. Vinns saprata, ko tas nozīmē. Balodis bija iekļuvis augšupejošā gaisa strāvā, kas pacēlās simtiem pēdu virs tās vietas, kur stiprais rietumu vējš atsitās pret augsto eikaliptu sienu. Viņš steigšus līdz pēdējam sašaurināja spārnus un vienlaikus mainīja lidojuma leņķi tā, lai viņu nepārsteigtu šī gaisa strāva. Tomēr monoplānu trīssimt pēdas mētāja no vienas puses uz otru, kamēr briesmas palika aiz muguras.
Balodis pārlidoja pāri vēl divām uzkalnu grēdām, un Pīters Vinns ieraudzīja to nolaižamies pie nelielas būdiņas kāda uzkalna nogāzē. Viņš teica paldies liktenim par šo klajo vietu. Tur bija ne vien ērti nolaisties: tā kā nogāze bija stāva, tur tikpat ērti varēja arī pacelties gaisā.
Cilvēks, kas lasīja avīzi, tikko bija ieraudzījis atgriezušos balodi, kad izdzirdēja arī Vinna motora troksni un ieraudzīja milzīgo monoplānu ar izplestiem spārniem; tas laidās lejup, piepeši apstājās uz gaisa spilvena, kurš bija radies pēc horizontālo stūru nolaišanas, vēl noplanēja dažus jardus, tad pieskārās zemei un beidzot apstājās dažus soļus no viņa. Bet, ieraudzījis kabīnē mierīgi sēžam jaunu cilvēku, kas pagriezis pret viņu pistoli, nepazīstamais metās bēgt. Viņš nebija paguvis aizskriet līdz būdas stūrim, kad viņam kājā trāpīja lode un viņš saļima.