Viņš pat piezvanīja uz Sanfrancisko, lai atsūta desmit tūkstošus dolāru lielās naudaszīmēs. Bet Pīteram bija dēls, Pīters Vinns jaunā­kais, ar tikpat stipriem žokļiem kā tēvam, ar tikpat ciešu nelokāmu apņēmību acīs. Viņš bija tikai divdesmit sešus gadus vecs, bet jau īsts vīrietis, par kuru slepus jūsmoja un no kura baidījās vecais finansists, kas lepojās ar dēla panākumiem lidošanā un bažījās, ka tas var pāragri un slikti beigties.

—   Pagaidi, tēv, nesūti naudu, — teica Pīters Vinns jaunākais. — Astotais numurs jau ir gatavs, un beidzot es esmu dabūjis -gātavu to ietaisi spārna virsmas samazi­nāšanai. Tā darbosies, un tas būs apvērsums gaisa kuģ­niecībā. Ātrums — lūk, kas ir vajadzīgs, bet vajadzīgas arī lielas nesošās virsmas, lai paceltos gaisā un uzņemtu augstumu. Esmu panācis gan vienu, gan otru. Pacēlies gaisā, es samazinu spārna virsmu. Jo mazāka nesošā vir­sma, jo lielāks ātrums. 5o likumu atklāja Lenglejs. Es to liku lietā. Es varu pacelties gaisā bezvējā, kad ir daudz gaisa bedru, varu pacelties vētrā un, regulējot spārnu platumu, varu sasniegt gandrīz jebkuru ātrumu, kāds man vajad2Īgs, īpaši ar rjauno Sengstera-Endholma motoru.

—  Gan tu vienā jaukā dienā lauzīsi kaklu, — iedroši­nādams piezīmēja tēvs.

—   Kad es tev saku, tēt, — es lidošu ar deviņdesmit jū­džu ātrumu stundā … Jā, pat ar simt jūdžu ātrumu. Bet tagad paklausies! Es gatavojos izmēģinājuma lidojumam rīt. Bet es varu pacelties gaisā pēc divām stundām šodien pat. Stāsimies pie darba pēcpusdienā. Bet naudu pietaupi. Iedod man balodi, un es sekošu tam līdz pašam būrim, lai kur tas arī atrastos. Pagaidi, es tikai aprunāšos ar me­hāniķiem.