Veikalā uz grīdas bija izritināti dažādu rakstu paklāji — jau pašā sākumā viņiem bija iepatikusies divi briselieši, par kuriem viņi jau grasījās izšķirties; taču acis kavējās arī pie desmitiem citu košum košo un ievilcināja strīdu starp kvēlo vēlēšanos un naudas maka saturu. Pats no­daļas vadītājs viņus apkalpoja, parādīdams viņiem godu,— pareizāk sakot, viņa saprata, ka gods tiek parādīts Džo, jo bija ievērojusi, ka lifta zēnam palika mute vajā, kad tas veda viņus augšup. Nepamanīts viņai nepalika arī puišeļa un pusaudžu neslēptais apbrīns pret Džo, kad viņi abi kopā pastaigājās pa savu kvartālu pilsētas rietumu daļā.

Nodaļas vadītāju paaicināja pie tālruņa, un viņas dvē­selē nopietnākas šaubas un bažas aizvirzīja otrā plānā krāšņo paklāju kārdinājumus un naudas maka apnicīgo atgādinājumu.

—   Es nesaprotu, kas tevi tur valdzina, Džo, — viņa klusi sacīja, un uzstājība viņas balsī vedināja domāt, ka abi turpina pirmāk uzsāktu sarunu, kas ne pie kāda gala nebija novedusi. ,

Uz mirkli viņa zēniskajai sejai pārslīdēja ēna, kas tūliņ atkal pazuda, dodama vietu maigumam. Viņš bija vēl tīrais zēns un viņa meitenīte — divi pavisam jauni cil- vēkbērniņi uz dzīves sliekšņa, kuri devušies īrēt dzīvokli un pirkt paklājus.