— Kālab tu raizējies? — viņš jautāja. — Tā taču ir pēdējā reize, vispēdējā.
Džo viņai uzsmaidīja, taču viņa pamanīja tā lūpās neapzinātu, tikko jaušamu nožēlas nopūtu un, ar sievietes instinktu tiekdamās paturēt mīļoto vienīgi sev, baidījās no tā neaptveramā, kam bija tik stipra vara pār Džo.
— Tu taču zini, ka tikšanās ar O'Neilu man sagādāja pēdējo iemaksu par māju, — viņš turpināja. — Tā nasta man tagad no pleciem nost. Sī beidzamā cīņa ar Pontu man dos simt dolāru skaidrā — apaļu simtu, tas būs mums dzīves iesākšanai.
Viņa negribēja ielaisties aprēķinos.
— Bet tev tak patīk šī «Spēle», kā tu to sauc. Kādēļ?
Džo lāgā neprata izteikt savas domas vārdos. Viņš runāja ar rokām, ar savu darbu, ar ķermeni un muskuļu rotaļu četrstūrainajā ringa; pastāstīt ar vārdiem par šā ringa burvību viņš neprata. Tomēr viņš mēģināja un, sākumā stomīdamies, centās izstāstīt, ko izjūt, bet ko nekad neanalizē sacīkšu laikā, īpaši, kad cīņa saspringst līdz pēdējai iespējai.
— Es zinu tikai to, Zenevjev, — nav nekā brīnišķīgāka, kā ringā izjust, ka esi ieguvis pilnīgu varu pār pretinieku, kad viņš grib tev dot triecienu te ar vienu, te ar otru dūri, bet tu ikreiz izvairies, kad esi pats viņam iebelzis un kad viņš sāk grīļoties un apķeras tev apkārt, un tiesnesis viņu atrauj nost, lai tu vari savu nodarīt līdz galam, un visa māja kliedz un trako, un tu zini, ka esi uzvarētājs un esi cīnījies godīgi un uzvarējis tāpēc, ka esi labākais. Kad es tev saku …