Viņš spēji aprāvās, pats savas garās runas un Zenevje- vas baiļpilnā skatiena iztrūcināts. Kamēr viņš runāja, tā bija vērojusi viņa seju, līdz pašas sejā iegūla izbailes. Notēlodams cīņas kulmināciju, viņš gara acīm skatīja notriekto pretinieku, rampas ugunis, rēcošo publiku un aizslīdēja tālu projām no Zenevjevas tādas dzīves mutulī, kuru viņa nespēja saprast un pret kuras neatturamo, draudīgo spēku viņas mīla šķita nožēlojama un vārga. Tas Džo, ko viņa pazina, kļuva tālāks, sāka gaist, līdz pazuda pavisam. Nebija vairs ne mundrās zēna sejas, ne maigo acu, ne mīļās mutes ar izliektajām lūpām un uzrautajiem kaktiņiem. Viņa skatījās vīrieša sejā — saltā, saspringtā, nekustīgā sejā; tēraudcieta mute, lūpas kā slazda aizvir- tnis; tēraudcietas acis, plaši ieplestas, vērīgas, un gaismai, kas tajās atspīdēja, bija tēraudciets atspulgs. Vīrieša seja, bet viņa līdz šim bija pazinusi tikai zēna seju. Šo te viņa nekad nebija redzējusi.
Un tomēr, par spīti bailēm, viņa juta mostamies arī lepnumu par mīļoto. Viņa vīrišķība, cīņā uzvaroša tēviņa vīrišķība neglābjami pievilka sievieti, modināja sievietes mūžseno, no paaudzes paaudzē mantoto tieksmi izraudzīties par biedru stiprāko vīrieti un balstīties pret viņa spēku kā pret sargājošu mūri.