"Tikai to, ka bagātībai ir tikpat dažādas pakāpes kā nabadzībai. Tev te liekas viss tik grezni un lieliski — tas tāpēc, ka tu neesi redzējis Marka Krasa triklīniju un Sulla nav ieaicinājis tevi uz vakariņām savā vasarnīcā Kumā. Pretī tiem un citiem viņiem līdzīgiem es esmu tikpat nabags kā tas suņa maitas ēdējs Romas priekšpilsētā pretim tev. Man bij jālūdzas — jā, taisni jālūdzas man bij, lai dabūtu aizņemties, ar ko sarīkot šīs mazās vakariņas saviem nedaudzajiem draugiem. Man pnšaņi nepieder pat šis sudraba kauss, no kā es dzeru. Visu ražu no maniem laukiem un visu, ko nomnieki man maksātu, paņem augļotāji par procentiem, un, kad parādi tā sakrājušies, ka nemaz vairs nespējam maksāt, viņi paņem pašu zemi. Simtu patriciešu es tev varētu nosaukt, kam agrāk piederēja desmit un divdesmit tūkstoši hektāru vairākās provincēs un kas tagad ir tikpat nabagi kā es pats. Astoņi simti vergu es uz pieciem gadiem esmu iznomājis Romas ieroču kalējiem un kuģu būvētājiem, tūkstoš divi simti uz diviem gadiem marmora lauztuvju un rūdas raktuvju īpašniekiem. Pašam man vairs nav, kur viņus nodarbināt.
B e s t i j s. Tev vismaz vēl ir ko iznomāt. Bet man, kad mana jaunā sieva grib uz forumu, man ir tikai seši vergi, ko sūtīt pa priekšu nestuvēm, un četras verdzenes, kas iet paka],
Antonijs. Mans tēvs man dod tikai vienu, un tas pats ir puskurls un pusakls. Bez tam viņam vēl lauzts mugurkauls. — Kauna lieta! drīz man pat sandales pašam būs jāpiesien pie kājām! i C e t e t s. Kad es gribu padzīrot ar draugiem, man kā ubagam paslepšus jāizlūdzas no mātes.