Katilīna. Es jūs saprotu, draugi, bet gribētu, lai arī jūs saprotat mani. Tāpēc būšu vaļsirdīgs līdz pēdējam, katram manam vārdam jūs varat ticēt. Jums liekas, ka še izskatās ļoti grezni un ka mēs esam patricieši un bagātnieki, kam netrūkst nekā. Bet jūs ļoti maldāties, mani draugi.
Bagātība un nabadzība ir vārdi, kuros var ielikt ļoti dažādu saturu. Piemēram, ņemsim jūs pašus, gladiatorus. Jūs esat vergi un domājaties arī nabagi, tāpēc, ka jums ne sēstercijas nav kabatā — vai ne? Bet jūs labi apģērbj un paēdina, jo citādi cirkū neviens uz jums negribētu skatīties. Cietumā jums ir tīri salmi, ziemā siltums un vasaru svaigs gaiss, jo
citādi jūs apdēstu parazīti un no utainiem gladiatoriem arēnā Romas matronas dabūtu krampjus.
BeT nu salīdziniet sevi ar kaut kādu Kampānijas latifundijas vergu. Vissmagākais apģērba gabals viņam ir divdesmit mārciņu ķēdes pie kājām — bez tām viņam vēl tikai caurumains krekls un striķis ap vidu, vairāk nekā. Un tomēr tas vēl vismaz reizi pa trim dienām dabū gabalu sapelējušas maizes, un bez tam neviens nevar nosargāt, kad viņš no vārpām izberž sauju graudu. Bet ko lai saka tie daudzie des- rnittūkstoši no saviem zemes gabaliņiem padzītie, Romā sabēgušie zemnieki, kas līdz ar nabagiem pārtiek no suņu un kaķu maitām un Tibras duļķainā ūdens? jau saproti, Spartak, ko es ar to gribu teikt.