Spartaks. Es teicu, Katilīna, es neko nevaru ne pieņemt, ne atraidīt. Tie, par ko tu runā, mani nav pilnvarojuši.

Katilīna. Tu esi viltīgs, uzmanīgs un piesar­dzīgs, bet tā ir katra laba karavadoņa pirmā īpašība. Taisnība — gladiatori nevar cerēt nekādu panākumu, ja negatavojas tādā slepenībā, ka tas paliek noslē­pums pat pelēm jūsu cietuma salmos. Visos laikos tā ir bijis: jo vājāka sajūtas Roma, jo vairāk viņā saro­das nodevēju un spiegu. Labi, ja tu nevēlies, neru­nāsim par tevi, bet par to, kam būs drosme sacelties un prasme saturēt kopā un vadīt izsalkušos, skran­dainos vergu tūkstošus. Paša Jupitera spēka un Apo­lona gudrības viņam vajadzēs, lai pataisītu šos salaš­ņas par karapulku, ar ko stāties pretī k»<.it diviem romiešu leģioniem.

Spartaks. Tu šaubies, ka no tiem sirgtu tūksto­šiem varētu celties arī tāds vīrs?

Katilīna. Nē — kamēr tevi esmu redzējis, es nešaubos vairs. Viņš ir izvēlējies visizdevīgāko laiku, tas vien jau liecina par viņa saprātu un gndro aprē­ķinu. Nekad Roma nav bijusi tik spiclīgor apstākļos un tik bīstamā stāvokli kā tagad. Cik gadus jau ilgst Sertorija dumpis Spānijā — pats Pompejs tur neko nevar darīt. Lukulls un Kota velti mēģina sakaut Mitridatu Pontijā, vergi Sicīlijā vēl vienmēr nav ap­spiesti, pirāti dienvidu piekrastē atkal palikuši aplam bezkaunīgi. Bez tam Roma pati savā iekšienē šķobās visos stūros, oligarliija ved republiku tieši postā.