Trešais centu rions. Nav nekāds brīnums, jūs tikko dzirdējāt: deviņi simti pēdu.
Pirmais centu rions (klusāk). Visu laiku es te stāvu un skatos — un zināt, kas man ienāk prātā? Vai Spartaks nelūko, vai pa to pusi nevar tikt lejā un prom no šejienes?
Otrais centurions. Tu laikam vairs neesi pilnā prātā! Vienīgi akmens no šejienes var nok|ūt tur lejā. Putns varbūt nolaistos — bet mēs — mūsu te ir tūkstoš divi simti smagu vīru ar bruņām un ieročiem, un nevienam no mums nav spārnu.
Pirmais centurions. Nav nemaz grūti še pazaudēt prātu. Trešā diena, kā mums nav ne maizes, ne ūdens, un kas vēl būs rītu un parīt? Varbūt tiešām, ka sāku jau palikt traks, bet es tur neko nevaru darīt, tā doma pielīda kā čūska un šņāc manās smadzenēs, nekā es viņu nespēju apklusināt.
Tūkstoš divi simti, tu saki? Jā, tas ir pareizi. Bet mana doma man čukst ausī: kur tūkstoš nevar, tur dažreiz vienam vēl iespējams. Kādēļ viņš liek vīt tās garās kāpnes?
Hanniks (bezgala pārsteigts). Kas? Ko? Tu gribi teikt, ka Spartaks
Pirmais centurions. Es vēl neko neesmu teicis, Hannik. Bet tev nevajag aizmirst, ka ari Spartaks ir tikai cilvēks, kam griba dzīvot — it sevišķi, ja viņš ir trīs nedēļas brīvē pabijis gladiators.
Hanniks (nikns). Cūka! Tu apgalvo, ka Spartaks varētu mūs pamest!
Citi stājas starpā.
Pirmais centurions. Lai visi labie gari mani no tā pasargā! Es viņu mīlu tāpat kā tu, par viņu man vairāk rūpes ka pašam par sevi.