Otrais gallietis. Jā — mūsu mīļā Gal- lijas saule tā nav. Tur viņa šādā pavasarī kā ar plaukstu glāsta, bet ziemā iekniebj — ai, kā viņa prot iekniebt!

N ū b i e t i s. Pie mums, kad ziema, sautēs nemaz nav, visu laiku lietus līst.

Grieķis. Lakedonijā nelīst nemaz.

Otrais gallietis. Bijis kaut kas ko ēst — kaut pāra kumosu, daudz es negribētu. Trešā diena, kā maizi neesam redzējuši.

Pirmais gallietis. Kamēr Klods Glabrs stāv lejā un mums ce|š uz Pompeju ciet.

Otrais gallietis. Mēs esam nokļuvuši slik­tākā cietumā kā Lentulam Batiatam Kapuā.

Grieķis. Ej vien atpakaļ, viņš gaida. Paaugsti­nās tevi četras pēdas virs zemes līmeņa.

Klusi smiekli.

Pirmais gallietis. Cst! .. . Spartaks!…

Spartaks (atgriež galvu). Cik tālu jūs esat?

Grieķis. Tūliņ pateikšu! (Cilā čupā sagriez­tus kociņus.) Seši simti … septiņi… astoņi. . . Taisni astoņi simti piecdesmit.

Spartaks. Labi. Vēl tikai piecdesmit. Virve rāda taisni deviņi simti pēdas Piespiedieties — līdz pusdienai kāpnēm iābūt gatavām.

Grieķis. Pie^d^smit pēdas . . . Būs!

Pirmais centu rions. Ko viņš tā vēro to bezdibeni?

Otrais cen ! ii rions Tas ir gluži velti: di­benu nevar saskafil — melns kā Stiksas alā. Saule tur nekad vēl nav iespīdējusi.