Klaidones māte (no āra). Bronnij! … Vai tās dīkačas te nav?
Klaidone. Ko tu bļauj? Ko tu te velcies?… Ko tu gribi, māt?
M āte. Acis izskrāpēt tev es gribu — aiz matiem es tevi vazāšu, slampa tu tāda! Trešo dienu tu nerādies mājās — kopš Marka Kota zaldāti no Pontijas pārnākuši atpūtā. Bet bērns mirst nost — deg kā ugunīs, un nu viņam jau izsitumi sāk rasties.
Klaidone. Lai viņš nosprāgst, tas nelaimes radījums! Pat pārdot es viņu nevarēju: viņam ir kuprītis… Ai rrians nabaga puisēns!
Galvu plaukstām aptvērusi, skrien pa kāpnēm augša.
Māte (pakal). Aiz matiem… aiz matiem es tevi vazāšu!
Veress (pielīdis Lutacijai). Vai gladiatoru šovakar nebūs?
Lutācija (pamodusies). Ko? Ko tu gribi?
Veress. Vai Spartaka šonakt nebūs?
Lutācija. Kas tev daļas, sasodītais! Ko tu prašņā?
Veress. Daļas man nav nekādas — it nekādas! Es tikai tāpēc man drusku bail no viņiem.
Lutācija. Tad tu nevari būt labs cilvēks. Labam cilvēkam no Spartaka nav jābaidās.
Veress. Nu, tad es arī nebaidos. Gribu tikai redzēt, kāds viņš īsti izskatās — tā no tālienes, lai nepamana. Par viņu šovakar visa Roma runā. (Aizlien atpakaļ savā vietā, izliekas ēdam un dzeram, bet nevienu vārdu, nepalaiž ausim garām.)
Atlēts, .lā gan, tas ir taisnība: visa Roma! Ja jūs šodien bijuši cirkū tā kā es, tad jūs zinātu, ka ir par ko runāt. Tādu izrādi romieši vēl nekad nebij redzējuši. Divdesmit liguriešiem bij jāapkauj citam citu — visa arēna palika sarkana, kā ar purpura drēbi izklāta. Kā veprus no kautuves loriariji tos aiz kājām vilka laukā.