E i s t a li i j s. Nē — viņš grib mani uz laukiem — uz savu muižu Lūkānijā pie zemes darbiem.
Kalējs. Bā! Nabaga ķēms! Tad es tavu likteni neapskaužu. Tur tevi iekals ķēdēs, tik smagās, ka tu ar vienu roku nevarēsi celt — vai es vienas vien tādas esmu taisījis? Vērsim blakus tevi piejūgs arklā, un uz katra pātagas cirtiena, ko dabūs lopiņš, tu saņemsi desmit. Vai mēs nepazīstam lauku uzraugus? Viņus īpaši apmāca rīkoties ar pletni, naglu skrāpjiem un karstu dzelzi.
tf E i s t a h i j s. Es negribu! Es neiešu! . . . Šonakt es aizbēgšu no viņa!…
Kapracis. Muļķa vergs, kur tu vari aizbēgt? Viena zvaigzne tev jau pierē iededzināta, gribi vēl otru? Senatoram Kūrionam ir tie labākie ķērāji. No ķirzatas alas tevi izvilks laukā. // Eistahijs. Dzīvs es rokā nedošos!… (Izrauj dunci, rāda, ka nodursies.) Bet es nevaru! … Dzīvot es gribu!… Es esmu tik jauns .. . Man vēl nav pilni divdesmit četri gadi!. . .
Kapracis. Paskaties tik! Un es būtu derējis, ka viņam nav zem četrdesmit pieci. Kas zin, precēties tu arī vēl gribētu?
Smiekli.
K 1 a i d o n e. Es šodien redzēju Sullas jauno sievu Valeriju, Mesalas meitu. Ak, kas tā ir par skaistuli! Es ceļos nometos, kad viņu nesa garām… Trīsdesmit sešas verdzenes uņ taurētājs pa priekšu!… Nestuves vienos rubīnos un smaragdos — sarkans un za|š — acis apžilbst . . . Un nes tās astoņi vergi — gandrīz puikas vēl — — melni, brūni un balti … ai, kas par skaistuļiem!
Otrā klaidone (aizsmakusi). Jā … stāsta gan, ka viņa atkal atgriezusies pie vīriešu kārtas. Bet puikas pē! tas ir tik riebīgi!