Balss (traukdamās). Arī to trešo Spartaks saudzēja, tas esot bijis viņa draugs.
Atlēts. Nesteidzies priekšā, tu žagata tāds! Tu neko neesi redzējis. — Tas bij nokusis līdz nāvei. Ar zobena roktura zvēlienu viņš to nostiepa zemē un uzlika kāju uz krūtīm. Protams, publika auroja un turēja īkšķus uz leju noliektus. Bet Spartaks aplaida amfiteātrim tādu skatienu, it kā tic prasījuši, lai viņš nokauj nevis guļošo, bet pats sevi. To skatienu jums vajadzēja redzēt! Man tajā brīdi šķita, ka ar to viņš pat lauvu savaldītu. Jūs zināt, cik asiņu izsalkusi ir šī Romas salašņu banda, sākot no konsula un beidzot ar pēdējo tirgus sievu. Bet neizturēja, tie slepkavīgie īkšķi sāka slieties uz augšu. Vispirms sievas, tad bērni un vispēdīgi vīri — līdz pēdējam vīram. Tā viņš palika dzīvs. Tas bij Spartaka draugs Krikss.
Balss. Un tad Sulla viņu atlaida brīvu…
Atlēts. Vai tu turēsi savu nolādēto rīkli, vai es viņu tev aizžņaugšu uz visiem laikiem! — Tā skaistā grieķiete, tā Eitibida, iesaucās pirmā: brīvību varonīgajam Spartakam! Un acumirkli vēlāk rēca viss cirkus. Tur bij vairāk kā deviņdesmit tūkstoši, un nevienam pašam mute nepalika ciet. Visi viņi vērsās pret Sullu, pa starpām bij dzirdams: lai dzīvo Sulla! Slava lielajam Sullam!