Galds bija no rupji ēvelētiem dēļiem, un vista spēlē­tājiem bieži bija grūti pievilkt klāt stiķus pa nelīdzeno virsu. Kaut gan vīri sēdēja, izmetušies kreklos, sviedri rupjām lāsēm ritēja viņiem pa seju, turpretī mokasīnos un vilnas zeķēs ieautās kājas knaibīja sals. Tik liela bija temperatūras atšķirība šajā būdiņā starp grīdu un jardu augstāk. Jukonas skārda krāsniņa rūca, nokaitēta līdz sarkankvēlei, bet astoņas pēdas tālāk uz plaukta, kas bija piesists zemu un tuvu pie durvīm, stāvēja akmenī sasaluši brieža un cūkas gaļas gabali. Trešā daļa durvju no apak­šas bija klāta ar biezu ledus kārtu. Spraugās starp baļ­ķiem aiz nārām vizuļoja sarma. Gaisma būdiņā iespīdēja caur vaskapapīru. Tā apakšējo malu no iekšpuses arī klāja collu biezs sarmas slānis — tas uzsala no cilvēku izel­potajiem garaiņiem.

Viņi spēlēja izšķirošo roberu: zaudētāju pārim vajadzēja izcirst āliņģi septiņas pēdas biezajā Iedus un sniega kārtā uz Jukonas.

—  Tāds aukstuma vMnis martā ir retums, — piezīmēja viens no kāršu jaucējiem. — Kā jūs domājat, Bob, cik grādu varētu būt?

—  Nu, piecdesmit pieci, ja ne visi sešdesmit zem nulles. Kā jūs domājat, dakter?

Ārsts pagrieza galvu un paskatījās uz durvīm, it kā mērīdams ledus kārtas biezumu.