— Ne vairāk par piecdesi t. Varbūt pat mazāk — teiksim, četrdesmit deviņi. Paskatieties uz apsalušajām durvīm. Ledus ir mazlietiņ augstāk par atzīmi «piecdesmit», bet tā augšējā mala ir nelīdzena. Kad sals sasniedza septiņdesmit grādu, ledus uzkāpa veselas četras collas augstāk. — Viņš paņēma kārtis un, jaukdams tās, uzsauca par atbildi klauvējienam pie durvīm: — Iekšā!
Ienācējs bija gara auguma plecīgs zviedrs, kura tautību gan varēja noteikt tikai tad, kad viņš bija noņēmis
ausaini un ļāvis atkust bārdā un ūsās sasalušajam ledum, kas neļāva saskatīt seju. Pa to laiku viri pie galda paguva izspēlēt līdz beigām.
— Dzirdēju, ka šajā apmetnē esot apstājies ārsts, — jautājošā tonī sacīja zviedrs, satraukti ielūkodamies visās sejās pēc kārtas. Viņa paša seja bija smagu un ilgu ciešanu pārvērsta. — Esmu braucis tālu ceļu. No Vaijo ziemeļu atzarojuma.
— Es esmu ārsts. Kas noticis?
Par atbildi cilvēks izstiepa kreiso roku ar briesmīgi uzpampušu rādītājpirkstu un sāka saraustīti, nesakarīgi stāstīt, kā viņu piemeklējusi šī nelaime.
— Ļaujiet man apskatīt, — ārsts nepacietīgi pārtrauca viņu. — Nolieciet roku uz galda! Te, lūk, tā!
Uzmanīgi, it kā uz pirksta būtu liels augonis, zviedrs darīja, kā viņam lika.
— Hm, — norūca ārsts. — Cīpslu sastiepums. Un tā dēļ jūs kūlāties simt jūdžu! Es iegriezīšu to vietā vienā acumirklī. Skatieties, kā es daru, un nākamreiz jūs pats tiksiet galā ar to.