Lindejs nebilda ne vārda. Viņš jau snauda. No viņa mokasīniem, kuri bija uzmaukti uz nūjām, cēlās garaiņi, bet ārsts nemanīja to un nepagrieza mokasīnus. Suņi, saritinājušies pūkainās bumbās, gulēja sniegā. Dziestošo ogļu sprakšķi it kā uzsvēra, cik dziļš klusums valda. Lindejs pēkšņi pamodās un paskatījās uz Dovu, kas savukārt paskatījās uz viņu un pamāja ar galvu. Abi ieklausījos. Tālumā varēja sadzirdēt neskaidru dunu, kas ātri pārgāja ļaunu vēstošā dārdoņā. Kad tā tuvojās, pieņemdamās spēkā, brāzdamās pāri kalnu virsotnēm un ielejām, noliekdama savā priekšā mežu un locīdama tievās priedītes, kas ar saknēm bija ieķērušās klinšaino piekaļņu šķautnēs, viņi saprata, kas tas par troksni. Stiprs, bet silts un smaržu piesātināts vējš aiztraucās garām, izraudams no ugunskura dzirksteļu spietu. Iztraucētie suņi aptupās, grūtsirdīgi izslēja gaisā purnus un gari iekaucās kā vilki.
— Tas ir Cinuks, — teica Dovs.
— Tātad brauksim pa upi?
— Saprotams. Noiet desmit jūdzes pa upi ir vieglāk nekā vienu pa kalniem. — Dovs ilgi un uzmanīgi vēroja Lindeju. — Mēs esam ceļā jau piecpadsmit stundas, — viņš, it kā pārbaudīdams Lindeju, uzsauca cauri vējam un atkal apklusa. — Dakter, — viņš beidzot ierunājās, — vai jums pietiek drosmes?
Lindejs par atbildi izdauzīja pīpi un sāka vilkt kājās mitros mokasīnus.