Tas bija vienkāršs, bet pazīs­tams darbs: sniegā jāsakur uguns, blakām uz egļu zariem jāsaklāj ādas kopīgai gultai, bet aiz tās jāizstiepj bre­zents, lai aizturētu siltumu. Dovs pabaroja suņus, sacirta ledu un žagarus. Lindejs, kuram vaigi dega kā ugunī, gatavoja vakariņas. Viņi krietni paēda, izsmēķēja pa pī­pei, parunāja, kamēr pie ugunskura žuva mokasīni, tad ļāvās nāves miegam, kā jau noguruši un veseli cilvēki.

No rīta nepieredzētais sals mazinājās. Lindejs lēsa, ka temperatūra ir ap piecpadsmit grādiem zem nulles un jau kāpj augstāk. Dovs bija noraizējies. Viņš paskaidroja, ka kanjons, pa kuru viņiem šodien pat jābrauc, būs pilns ar ūdeni, ja sāksies pavasara atkusnis. Kanjona nogāzes bija simtiem, vietām pat tūkstošiem pēdu augstāk. Viņi var rāpties pa nogāzēm, bet tas prasīs daudz laika.

Ērti apmetušies uz naktsguļu tumšā, drūmā aizā un smēķēdami pīpes, viņi jau žēlojās par karstumu un abi bija vienis prātis, ka temperatūrai jābūt virs nulles — pirmo reizi pusgada laikā.

— Te, tālajos ziemeļos, neviens nav dzirdējis par pu­mām, — teica Dovs. — Rokijs sauc to par kuguāru. Bet es esmu daudzas nošāvis Kerijas apgabalā, savā dzim­tajā Oregonas štatā, un tur tās sauc par pumām. Bet sauc, kā gribi, otru tik» lielu kaķi m.an vēl nebijā gadī­jies redzēt. Tas bija īsts briesmonis. Un es nekādi netieku gudrs, kā tas varēja atmaldīties tik tālu.