Kad Augusts Mistrejs ar savu sievu Taviju beidzot nolēma pārvilkt svītru savām brīnišķīgajām cerībām, viņiem citas izejas nebija kā pārcelties uz kādu laiku pie Jonsona, attāla radinieka. Pirms gada, kad Jonsona darījumi sāka zelt un plaukt, viņš, savu panākumu uzbudināts, ar aizrautību sapļāpāja daudz tukša; tādēļ Mistreji viņa toreizējo ielūgumu, lai brauc, kad vien iekārojas, uz viņa tikko iepirkto muižu, līdz pat pēdējam laikam uzskatīja par īstu sirds degsmi un pavisam vienkārši tiecās turp, nopūzdamies par burvīgo stūrīti, kādu viņi nevarētu iegūt, pat samaksājot naudu otrreiz.

Tas notika pirms septiņām dienām. Mistrejs nobāla un pievēra acis, bet Tavija, ar savām mazajām rokām ieķērusies vārtu treliņos, pacēlās uz pirkstgaliem, lai kaut tikai reizi vēl paskatītos saulainajā ziedošajā dārza alejas ieloka. Saimniece, jauna koķeta sieviete ar pilnīgu mieru sejā, viņus pavadīdama, ar vieglu rokas kustību it kā glāstīdama skāra lauru koka za­riņu, un šī kustība, kas pauda īpašnieka tiesības, iz­raisīja Tavijas dvēselē lādzīgas skumjas. Viņi abi ar vīru bija tik gudri aplaupīti, ka vainīgo meklēt ne­bija nozīmes; nebija nozīmes ar pēdu dzīšanu vairot sāpes. Turklāt Tavija un tāpat viņas vīrs juta vis­lielāko riebumu pret visādām netīrām mahinācijām.