— Kādēļ jūs tam cilvēkam uzticējāties? — vaicāja saimniece. — Kādēļ neatnācāt pie mums agrāk bez viņa klātbūtnes?
— Viņš teica … — iesāka Tavija, elpai aiztrūkstot, un paskatījās uz vīru. — Ko? Vai tad tā nebija?
— Nu, pastāsti, — Mistrejs lēnīgi piekrita.
Tavija, pavicinādama rādītājpirkstu, sāka bikli un
atturīgi:
— Mēs ielikām sludinājumu … ziniet? Nu, tai avīzē, kur papagailis. Mēs šo un to pārdevām; patiesību sakot, pārdevām visu, taču mūsu sapnim — dzīvot saulainā gleznainā stūrītī — beidzot vajadzēja piepildīties? Tad atnāca tas pats O'Teils …
— Bet to jau reiz mēs stāstījām, — Mistrejs saudzīgi pārtrauca. — Ai, cik ļauni darbi. Nu, īsi sakot, mūs apkrāpa, un neviens cits tur nav vainīgs, tikai mēs paši. Atdevām gandrīz visu naudu, jo mums iegalvoja, ka šo īpašumu kārojot daudzi un vajagot pasteigties.
— Bet jūs taču pat neapskatījāt, ko jūs pērkat?
— Diemžēl! — teica Mistrejs. — Pēc tā blēža vārdiem, te brīnišķīgā kārtā bija viss, kas pilnīgi apmierina mūsu gaumi. Un šinī ziņā viņš nav mūs krāpis.