Zvērs pavirzījās, klusi un jautājoši sprauslādams. Viņš redzēja tikpat skaidri kā mēs dienā. Iegājis tieši grupas vidū, viņš pievirzīja savu deguna uzmanību Tavijas sejai un nomierinājās. Pēc tam, viegli pārkāpis pāri Mistreja kājām, pārlaida purnu pār Svana ķermeni, gandrīz tam pieskardamies.
Viss apklusa, laiskums pārņēma visus locekļus, taču bija jaušams vēl kāds sen aizmirsts smārds. Tā bija maizes garoziņa. Viņš klusītiņām to uzlaizīja, pažvikstināja žokļus un apgūlās, galvu pie gulošās sievietes kājām pastiepis, — kā paklājs no viņa ādas, kas tagad varbūt izklāta zem cilvēciska zvēra kājām.
Viņš gulēja. Kad atkal viņu mokoši sāka tirdīt tas smārds, no kura pāris jūdžu attālumā viņš pasteidzās sev nodrošināt mierīgu nakts pastaigu, kalnu nezvērs izlīda nespodrajā zvaigžņu gaismā un, pacēlies div- kājās, devās uz Gogu, kas steidzīgi stiepa sprakstošo svītru pret pinkaino sirdi. Taču lācis tikai novicināja ķepu. Pliķis atkailināja vaigu kaulus un, vienā mirklī sastindzis, no briesmīga trieciena ceļos saļimis,'cilvēks, kurš visu nakti redzēja tikai pērles, pārvēlās pār bezdibeņa malu.