Nostājies pret vēju, viņš nelabvēlīgi klausījās deguna čūksnī, kur ieplūda akmeņu un lapu smaržas piesāti­nāts gaiss, vissīkākais tā nokrāsas krislītis: vai tikai elpa tur neienesīs baiļu trīsas, vai tikai atmiņa nepamanīs no iepriekšējām tikšanās reizēm pazīstamo soļojošo tēlu, kas izstiepis pret lāča acīm melnu svītru, no kuras var sagaidīt sprakšķi un sāpes.

Taču gaisa plūsmas svārstīgais līdzsvars novirzīja bīstamā smarda vieglo audumu, saslāņoja to un pār­vietoja. Tad, ar troksni nopūties, lācis nosprauslājās iemigušās takas putekļos. Viņa gara skatienā parādī­jās kaza, ezis un lapsa — tie vakar šinī vietā bija — tomēr miglaini; no šiem skatiem bija pagājis labs laika sprīdis. Tad ar to sava gara daļu, kas zvēram ir līdzīga iemiguša cilvēka apziņai, kad snaužot to sa­sprindzina nekad neataustošas atmiņas, lācis ļepatoja pa taku lejup, galvu šūpodams un piesardzīgi vēro­dams, vai ceļu neaizklās šaubīgais gaisa raksts.

Pēkšņi viņš apstājās un apsēdās, izslējis galvu gaisā kā suns. Vējš, nejauši pagriezies atpakaļ, iešļāca viņa degunā kaut kur pavisam tuvu esošu cil­vēku miesas un apģērba smaržu. Vēderā varēja sa­

just kaut kādu nemieru, un viņa ķepas kļuva smagas. Viņš tomēr neskrēja projām un nerāpās augstāk, bet neizpratnē maidzīja smārdu, ieklausīdamies tajā ar lēnām pārejošām izbailēm. Smārds nebija indīgs, tā­tad tas varēja piederēt tikai citai sugai, varbūt gan ar kaut ko līdzīgai tam tēlam, kas slāj ar sprakstošo svītru ķepās.