STĀSTS PAR TO, KĀ SAĶILDOJAS IVANS IVANOVIČS AR IVANU NIKIFOROVIČU
I NODAĻA
Ivans Ivanovičs un Ivans Nikiforovičs.
Jauka bekeša Ivanam Ivanovičam! pavisam lieliska! Un kas par jērādiņām! Ak tu traks, kas par jērādiņām! pelēkzilas ar sarmu! Es dodu nezin ko, ja vēl kādam tāda ir! Palūkojieties, dieva dēl, uz tām, it sevišķi, kad viņš ar kādu runāja, palūkojieties no sāniem: kas tas par savienojumu! Nevar aprakstīt: samts! sudrabs! uguns! Ak tu kungs un dievs! Brīnumdarītājs Nikolajs, dieva kalps! kāpēc gan man nav tādas bekešas! Viņš pašuva to jau tad, kad Agafija Fedosejevna vēl nebraukāja uz Kijevu. Jūs pazīstat Agafiju Fedosejevnu? Tā pati, kas nokoda ausi piesēdētājam. Brīnišķīgs cilvēks Ivans Ivanovičs! Kas viņam par māju Mirgo- rodā! Tai apkārt, no visām pusēm, nojume uz ozola stabiem, zem nojumes visur soli. Kad kļūst pārāk karsts, Ivans Ivanovičs nomet no sevis ir bekešu, ir to, kas zem tās, pats paliek vienā kreklā un atpūšas zem nojumes, un raugās, kas notiek pagalmā un uz ielas. Kas viņam par ābelēm un bumbierēm zem pašiem logiem! Atveriet tikai logu — un zari paši no sevis spraucas istabā. Tas viss ir mājas priekšā; bet ja jūs palūkotos, kas viņam dārzā! Kā tur nav? Plūmes, ķirši, ķezberes, visādi dārzāji, saulespuķes, gurķi, melones, pākšaugi, pat rija un smēde.