Brīnišķīgs cilvēks Ivans Ivanovičs! Viņš ļoti mīl melones; tas ir viņa mīļākais ēdiens. Tiklīdz paēd pusdienas un iziet vienos kreklos zem nojumes, tūlīt pavēl Gapkai atnest divi melones, un pēc tam tad pats tās pārgriež, salasa sēklas atsevišķā papīriņā un sāk ēst. Pēc tam liek Gapkai atnest tintnīcu un pats ar savu roku uzraksta uz sēklu papīriņa: «Sī melone apēsta tādā un tādā datumā.» Ja šādā gadījumā bijis arī kāds viesis, tad: «piedalījās tāds un tāds». Mirgorodas nelaiķa tiesnesis arvien tīksminājās, raugoties uz Ivan;i Ivanoviča māju. Jā, mājele nebija slikta. Man patīk, ka tai no visām pusēm bija piebūvēti lieveņi un lievenīši, tā ka, ja uz to skatītos iztālēm, tad redzētu vienīgi jumtus, satupinā- tus vienu uz otra, kas visai līdzinās šķīvim, pilnam ar bli- ņām, vai vēl vairāk piepēm, kas apaug koku. Taču visi jumti nosegti niedrēm; vītols, ozols un divi ābeles atbalstījušās uz tiem saviem izklaidu zariem kā uz elkoņiem. Starp kokiem zib un paveras pat uz ielu nelieli logi ar izgreznotiem balsinātiem slēģiem. Brīnišķīgs cilvēks Ivans Ivanovičs! Viņu pazīst ari Poltavas komisārs! Dorošs Tarasovičs Puchivočka, kad tas brauc no Chorolas, arvien iebrauc pie viņa. Bet protopops tēvs Pēteris, kas dzīvo Koliberdā, kad pie viņa sapulcējas kādi pieci ciemiņi, arvien mēdz teikt, ka viņš nezina neviena cita, kas tā pilda kristīgo pienākumu un prot dzīvot kā Ivans Ivanovičs.