Pēc minūtēm piecām uzradās Ivana Nikiforoviča satina bikses un aizņēma gandrīz pusi pagalma. Pēc tam viņa iznesa vēl cepuri un šauteni. «Ko tad tas nozīmē?» — no­domāja Ivans Ivanovičs, — «es nekad neesmu redzējis šau­teni Ivanam Nikiforovičam. Ko viņš šitā? Saut nešauj, bet šauteni tur! Kam tad tā viņam ir? Bet mantiņa laba! Es sen sev esmu gribējis dabūt tādu. Man visai gribētos, kaut man piederētu šī šautenīte; man tīk pakavēt sev laiku ar šaute- nīti.» — «Ei, sieva, sieva!» sāka saukt Ivans Ivanovičs, mez­dams ar pirkstu.

Vecene pienāca pie žoga.

«Kas tas tev ir, vecmāmiņ?»

«Redziet paši — šautene.»

«Kas par šauteni?»

«Kas viņu zina, kas par šauteni! Ja tā būtu mana, tad es varbūt arī zinātu, no kā tā ir taisīta; bet tā ir pana.»

Ivans Ivanovičs piecēlās un sāka apskatīt šauteni no visām pusēm un aizmirsa izteikt rājienu vecenei par to, ka viņa to izkārusi kopā ar zobenu izvēdināšanai.

«Tā, jādomā, ir no dzelzs,» turpināja vecene.

«Hm! no dzelzs. Kāpēc gan tā ir no dzelzs?» runāja pie sevis Ivans Ivanovičs. «Un vai tā sen jau panam?»

«Var būt, ka ari sen.»

«Laba mantiņa!» turpināja Ivans Ivanovičs. «Es to izlūg­šos. Ko viņš ar to darīs? Vai arī iemainīšu pret kaut ko. Kas ir, vecmāmiņ, vai pans mājās?»

«Mājās.»