Beidzot, kad jau, tad jau, izlika arī zobenu, kas atgādināja gaisā izslietu torņa smaili. Tad pazibēja kas līdzīgs zāles zaļuma krāsas paltraka krokojumam ar vara pogām piecu kapeiku lielumā. Aiz krokojuma bija saskatāma veste, nošūta zelta pozamentu, ar lielu priekšas izgriezumu. Vesti drīz vien aizsedza nelaiķes vecmāmiņas vecie svārki, ar kabatām, kurās varēja ielikt pa arbūzam. Viss, kopā sajaucoties, sagādāja Ivanam Ivanovičam interesantu skatu, kamēr saules stari, apņemdami vietām zilo vai za|o piedurkni, sarkano apkakli vai zelta brokātā daļu, vai arī, rotājoties uz zobena smailā gala, padarīja to par kaut ko neparastu, līdzīgu tam leļļu teātrim, kādu vadā pa ciemiem apkārt- braucoši klaidoņi, — it sevišķi, kad ļaužu pūlis, cieši kopā saspiedies, noskatās uz ķeizaru Erodu ar zelta kroni vai uz Antonu, kas ved kazu; aiz leļļu teatra čīkst vijole, čigāns trinkšķina ar rokām pa savām lūpām bungu vietā, un saule riet, un dienvidus nakts svaigā vēsma nemanot pieglaužas ciešāk pilnīgo ciema sievu svaigajiem pleciem un krūtīm.
Drīz vecene izlīda no pieliekamā, krekstēdama un stiepdama veclaicīgus seglus ar aprautiem kāpšļiem, ar nodrāztiem pistoļu ādas pārsegiem, ar pasegu, kas kādreiz bijis sārtā krāsā, zelta izšuvumiem un vara kalumiem.
«Kas par muļķa sievu!» nodomāja Ivans Ivanovičs,— «viņa vēl izstieps arī pašu Ivanu Nikiforoviču izvēdināšanai!» Un tiešām: Ivans Ivanovičs ne visai bija kļūdījies savā minējumā.