«Nosnaudos.»
«Tad jūs tik tagad piecēlāties?»
«Es tagad piecēlos? Kristus ar jums, Ivan Ņikiforovič! Kā nu var gulēt līdz šim laikam! Es tikko atbraucu no lauku mājas. Skaista labība gar ceļu! brīnišķīga! Un zāle tik audzelīga, mīksta, stiebraina!»
«Gorpina!» uzsauca Ivans Nikiforovičs, «atnes Ivanam Ivanovičam degvīnu un pīrāgus ar krējumu.»
«Labs laiks šodien.»
«Nelieliet, Ivan Ivanovič. Kaut velns to parautu! Nekur glābties aiz karstuma!»
«Vajadzēja nu arī pieminēt velnu. Ek, Ivan Ņikiforovič! jūs pieminēsiet manu vārdu, bet būs jau par vēlu: dabūsiet jūs viņā saulē par dievam pretīgiem vārdiem.»
«Ar ko tad es jums pāri nodarīju, Ivan Ivanovič? Es neesmu aizskāris ne jūsu tēvu, ne māti. Nezinu, ar ko es jums nodarīju pāri.»
«Diezgan jau, diezgan, Ivan Ņikiforovič!»
«Nudien, es jūs neapvainoju, Ivan Ivanovič!»
«Dīvaini, ka paipalas līdz šim laikam vēl nenāk uz svilpīti.»
«Kā nu jūs gribat, domājiet, kā jums tīk, bet es gan jūs neesmu ne ar ko apvainojis.»
«Nezinu, kāpēc tās nenāk,» runāja Ivans Ivanovičs, it kā neklausīdamies Ivanā Nikiforovičā, «vai nu laiks vēl nav tāds… bet laiks liekas tāds, kādam tam jābūt.»
«Jūs sakāt, ka labība ir laba?»
«Lieliska labība, lieliska!»
Pēc tam sekoja klusēšana.
«Ko tad jūs, Ivan Ņikiforovič, drēbes izkarināt?» beidzot sacīja Ivans Ivanovičs.